Article 8 - Protection of personal data
Key facts of the case:
The Consumer Rights Protection Centre in its social media campaign (video concerning consumer protection in relation to car trade) used the image of X without his consent. X is well known automotive industry journalist in Latvia. X referred to the administrative court bringing proceedings against the Consumer Rights Protection Centre, claiming that the act of the state authority infringed his rights as data subject (data protection rights). The Administrative District Court found a violation of X’s right to the protection of personal data. However, instead of awarding financial compensation, the Court ordered the State authority to apologize to X. X complained before the Supreme Court, arguing that the measure of compensation – obligation to apologize – is not fair and is disproportionately small gain for him.
Key legal question raised by the Court:
The Supreme Court was called to assess whether under the General Data Protection Regulation and the Charter of Fundamental Rights the court can order an apology from defendant as the only measure of compensation.
Outcome of the case:
The Supreme Court raised doubts as to the interpretation of the EU law (particularly, the General Data Protection Regulation) and, therefore, referred the question relating to the determination of the compensation to the CJEU. The interpretation provided by the CJEU will be a subject of further application of such interpretation by the Supreme Court.
In Article 8 (1) of the Charter, the right to data protection is formulated as a separate substantive right of a person, that is, every person has the right to the protection of his or her personal data. [..] Consequently, the question arises whether the infringement of these rights per se constitute a damage that shall be subject for compensation. Namely, if there is infringement of one’s rights (for example, the right to the protection of private life, the right to property, etc.) can such a violation of data protection rights itself - or at least under certain conditions – be considered as a damage.
[..]
The Court of Justice of the European Union interpreting the notion of damage concluded that granting compensation for non-material damage subject to a certain threshold of seriousness would risk undermining the coherence of the rules established by the GDPR, as the graduation of such a threshold, on which the possibility or otherwise of obtaining that compensation would depend, would be liable to fluctuate according to the assessment of the courts seised (case „Österreichische Post”, paragraph 49). In connection to the financial compensation, the Court of Justice of the European Union has stated that it is for the national legal order of each Member State to define detailed criteria for determining the extent of the compensation payable as far as these criteria comply with principles of equivalence and effectiveness (ibid., paragraphs 53.–54). Furthermore, the Court noted that financial compensation under Article 82 of the of the European Parliament and Council Regulation (EU) No. 2016/679 on the protection of natural persons with regard to the processing of personal data and on the free movement of such data must be regarded as ‘full and effective’ if it allows the damage suffered as a result of the infringement of that regulation to be compensated in its entirety, without there being any need, for the purposes of such compensation for the damage in its entirety, to require the payment of punitive damages (ibid., paragraph 58). Thus, the Court of Justice of the European Union provided the framework for the determination of the compensation. However, some questions are still unclear.
The lower instance court considered that in the specific case, a public apology to the applicant is a sufficient compensation for the non-pecuniary damage. This type of compensation for non-material damage, in particular - if the violation of a person's rights is not serious - is directly provided for in Latvian law, namely in the Part 2 and 3 of the Article 14 of the Law on Compensation for Damages Caused by State Administrative Institutions. This includes cases where there is no space for restitution. Thus, if the type and amount of compensation would be determined solely according to Latvian law, the result, depending on the assessment of the defendant institution or the court, could be that, even if there is no possibility of restitution, the apology may be considered as sufficient compensation.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8.panta 1.punktā tiesības uz datu aizsardzību ir formulētas kā atsevišķas personai piemītošas subjektīvas tiesības, proti, ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. [..] Attiecīgi rodas jautājums, vai šo subjektīvo tiesību aizskārums pats par sevi ir kaitējums personai. Proti, ja par kaitējumu uzskata citu personai garantēto tiesību aizskārumu (piemēram, tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, tiesības uz īpašumu u.tml.), vai var uzskatīt, ka arī šādu tiesību uz datu aizsardzību pārkāpums pats par sevi ir – vai vismaz noteiktos apstākļos var būt – personai nodarīts kaitējums.
Interpretējot kaitējuma jēdzienu atbilstoši regulas mērķim, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka nav pieļaujams nemateriālā kaitējuma atlīdzināmību pakārtot noteiktai kaitējuma smaguma minimālajai robežvērtībai, jo šāda sliekšņa gradācija, no kuras būtu atkarīga minētās kompensācijas saņemšanas iespēja, varētu svārstīties atkarībā no lietu izskatošās tiesas vērtējuma un tādējādi apdraudēt ieviestā regulējuma saskaņotību (sprieduma lietā „Österreichische Post” 49.punkts). Attiecībā uz nosakāmās kompensācijas jeb atlīdzinājuma apmēru naudas izteiksmē Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas ziņā ir noteikt konkrētus kritērijus, kas ļauj noteikt maksājamās kompensācijas apmēru, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (turpat, 53.–54.punkts). Tāpat atzīts, ka finansiālais atlīdzinājums, kas pamatots ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 82.pantu, ir jāuzskata par „pilnīgu un efektīvu”, ja tas ļauj pilnībā atlīdzināt šīs regulas pārkāpuma dēļ konkrēti nodarīto kaitējumu, un nav nepieciešams šāda pilnīga atlīdzinājuma nodrošināšanai noteikt pienākumu maksāt sodošu kaitējuma atlīdzinājumu (turpat, 58.punkts). Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir jau principiāli iezīmējusi ietvaru kompensācijas noteikšanai. Tomēr atsevišķi jautājumi vēl ir neskaidri.
Zemākās instances tiesa ir uzskatījusi, ka konkrētajā gadījumā pietiekama kompensācija par nemantisko kaitējumu ir publiska atvainošanās pieteicējam. Jāpiebilst, ka šāds atlīdzinājuma veids par nemantisko kaitējumu, jo īpaši – ja personas tiesību aizskārums nav smags –, ir tieši paredzēts Latvijas likumā, proti, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta otrajā un trešajā daļā, turklāt arī gadījumos, kad nav iespējama restitūcija. Tātad, ja kompensācijas veidu un apmēru noteiktu pēc Latvijas tiesībām, rezultāts atkarībā no atbildētājas iestādes vai tiesas novērtējuma varētu būt tāds, ka, arī nepastāvot restitūcijas iespējai, atvainošanās var tikt atzīta par pietiekamu kompensāciju.