Eiropas Savienības Pamattiesību harta

1. Hartas 11. pants atbilst ECK 10. pantam, kas ir šāds:
`1. Ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver viedokļu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības prasīt radio un televīzijas apraides organizāciju un kinematogrāfijas uzņēmumu licencēšanu.
2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, uz to var attiecināt tādas prasības, nosacījumus, ierobežojumus vai sodus, kādi paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesu varas autoritāti un objektivitāti.`.
Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šo tiesību nozīme un darbības joma ir tāda pati, kādu garantē ECK. Ierobežojumi, ko tām var uzlikt, tādējādi nepārsniedz tos, kas paredzēti Konvencijas 10. panta 2. punktā, neskarot ierobežojumus, ko Savienības konkurences tiesības var uzlikt dalībvalstu tiesībām ieviest licencēšanu, kas minēta ECK 10. panta 1. punkta trešajā teikumā.
2. Šā panta 2. punkts precizē to, kā 1. punkts iespaido plašsaziņas līdzekļu brīvību. Tas jo īpaši ir balstīts uz Tiesas judikatūru attiecībā uz televīziju, jo īpaši lietā C-288/89 ( 1991. gada 25. jūlija spriedums, Stichting Collectieve Antennevoorziening Gouda un citi, Recueil, 1991., I–4007. lpp.), un uz EK līgumam un tagad Līgumiem pievienoto Protokolu par valsts apraides sistēmu dalībvalstīs, kā arī uz Padomes Direktīvu 89/552/EEK (jo īpaši tās septiņpadsmito apsvērumu).